Veterāni Monako

Latvijas veterānu izlase savlaicīgi ieradās Eiropas čempionāta norises vietā Monako un paguva izspēlēt treniņa sacensības, kuru gaitā noskaidrojās, ka pirmajā kārtā spēlēsim sekojošā sastāvā: Andris Puzo, Egils Lejnieks un Gundars Lasmanis. Mūsu treneres Agitas Lejnieces roka izlozē izrādījās visai veiksmīga. Starta spēles pretiniece likās visai pieņemama – Slovākija. Sākām izcili 6:0. Turpinājumā apstājāmies. Nespējām izsist nevienu pretspēlētāju bumbu. Rezultāta zaudējums ar 7:13. Pirms sacensībām vienojāmies, ka neveiksmju gadījumā mainīsim spēlētāju, kurš būs uzrādījis vājāko sniegumu. Pamatojoties uz Agitas veikto iepriekšējās spēles analīzi, Egilu Lejnieku spēlei pret Turciju nomainīja Māris Silovs. Lai arī turki turnīra kopvērtējumā apsteidza vienīgi diskvalificēto Vāciju, viņi bija visai sīksti un cienījami pretinieki. Salauzām sāncenšus spēles vidusdaļā un izcīnījām visai pārliecinošu uzvaru 13:5. Trešajā kārtā zaudējums Sanmarīno (Serenissima Repubblica di San Marino) 4:13. Nevar un nedrīkst teikt, ka spēle risinājās “vienos vārtos”. Bija cīņa, bet pretinieks vienkārši bija labāks visās līnijās. Nākamajā rītā spēles sākām pret Austriju. Un atkal mums nebija pretargumentu pret sāncenšu “sitējiem”. Rezultāts 9:13. Ar Angliju (?) piektajā kārtā sākām cerīgi. Līdz 7:7 ritēja līdzvērtīga spēle, bet tad 100% šāvienus sāka demonstrēt, līdz tam klusējošais Roberts Sylvy un spēle bija galā. Rezultāts 7:13.  Uzsākot cīņas par Nāciju kausu bijām sevi “nolikuši” ne pārāk labās pozīcijās. Pirmie pretinieki Šveice. Ļoti labi nokomplektēta komanda ar respektējamu treneri Patriku Peretti, kurš pārliecinoši diriģēja savas vienības spēli. Katrs minētā trenera uzsauciens: “Pasquale, olé!”, varētu iedvest bažas jebkurai komandai, bet ne latviešiem. Lai arī Pasquale Megaro pilnībā izpildīja sava vadoņa prasības un simtprocentīgi sita visu, kas kustējās un nekustējās, tomēr latviešu sīkstumam šveiciešiem nebija pretargumenti. Spēles noslēguma lieliski darbojās Māris Silovs un mūsu uzvara ar rezultātu 13:11. Virzībai uz priekšu bija nepieciešama uzvara pār Čehiju. Spēle izvērtās ļoti sīva. Iemesli vairāki. Pirmkārt piecos setos to noslēguma fāzē mūsu rīcībā bija no 4 līdz 5 bumbām. Visos gadījumos papildus punkti netika gūti! Jāsaka atklāti, ka uzvara mums nāca kā dāvana. Pagura pretinieku līderis Jiri Srubar. Nākamās dienas rītā spēle ar Ungāriju par garantētām Nāciju kausa medaļām. Laukumā izgāja Latvijas komanda, kura nebija gatava spēlei. Parādot vājāko sniegumu visā turnīra gaitā zaudējām ar rezultātu 2:13. Ja runājam par Latvijas sniegumu turnīrā, tad jāsaka, ka tas atbilda spēlētāju sagatavotības līmenim – trenētībai, psiholoģijai, analītiskajai domāšanai. Stipri atpalikām sišanā – zem 20%, lielākajai daļai mūsu pretinieku šis rādītājs pārsniedza 50%, bet labākie pat spēja realizēt vairāk nekā 70% metienu. Nedaudz sapņojām, reizēm par daudz respektējām. Turpinājumā treneres Agitas viedoklis par notikušo. Gribēju pateikt paldies “četriem musketieriem” (Gundars, Egils, Māris, Andris), kas izturēja vienlīdzīgo komandu cīņā. Man bija tas gods viņus pavadīt, uzmundrināt, iedrošināt, samulsināt, uzslavēt, mazliet nopelt, sabučot, samīļot, pamielot, padzirdīt….. ar savu klātbūtni. Viņi bija malači, neskatoties ne uz ko. Tā bija pieredze gan rokām, gan galvām, jo tādas iespējas būs vairāk, jo labāki mēs kļūsim. Es uzskatu, ka komandas pret kurām mēs spēlējām bija līdzvērtīgas pretinieces (neņemos spriest par visām). Diemžēl mūsu sabiedrotā “satraukums” reizēm ņēma virsroku. Nevienu neizcelšu, nevienu nenopelšu, reizēm gāja “kā pa kurmju rakumiem”. Laimīgi esam nokļuvuši mājās. “Trenerīte” nav atstāta benzīna uzpildes stacijā un mums nav uzlikti roku dzelži. Esam izpeldējušies Vidusjūrā, baudījuši Monako labumus, skatījuši kalnus un lejas, traukušies pa ceļiem un neceļiem, pabijuši Francijas senatnes mūros un baudījuši laikmetīgo mākslu. Visiem veiksmi turpmāk, kas dodas ceļos tuvos un tālos!!!

Gundars Lasmanis